Ceļojums laikā: bērnības fotogrāfiju spēks
Vai esi kādreiz pētījis savas bērnības bildes un sajutis nostaļģijas vilni? Tāpat kā, iespējams, arī tu – esmu audzis ‘citos’ laikos, kas pamatīgi atšķīrās no šodienas, kad katra fotogrāfija bija reta bagātība. Kad es uzaugu, man bija tikai dažas fotogrāfijas, kurās esmu redzams kā bērns. Toreiz šīs bildes man šķita parasti papīra attēli. Taču, pieņemu, ka maniem vecākiem tie bija nenovērtējami prieka mirkļi.

Kad pieaugu, mani pārņēma neliela melanholijas sajūta – apzinoties, ka no manas bērnības ir palikušas tikai dažas vizuālas atmiņas. Tagad, kad jau kā tēvs rādu šīs dažas bērnības atmiņas savam dēliņam, mani pārņem dziļa saiknes izjūta. Šie attēli savieno paaudzes, tie stāsta stāstus, tie raisa sajūtas, kuras nav iespējams izteikt ar vārdiem.

Šis personīgais ceļojums pavisam noteikti ir ietekmējis manu pieeju fotogrāfijai. Es izjūtu un saprotu vērtību, kāda piemīt katrai fotogrāfijai, ne tikai tajā brīdi, kad tā uzņemta, bet arī turmpākajos gados un gadu desmitos.
Fotogrāfija ir kas vairāk par bildēm. Tā ir veids, kā saglabājam savus stāstus, kā mēs nododam mantojumu nākamajām paaudzēm. Tā ir iespēja uz mirkli apturēt laiku. Tā ir dāvana, kas aizvedīs atpakaļ uz šiem brīnišķīgajiem mirkļiem arī pēc daudziem gadiem. Tā ir atmiņu lāde, kas vienmēr būs atvērta, lai atgādinātu par šo skaisto laiku.